Burvestību vēsture Ziemeļamerikā. By J.K. Rowling

By J.K. Rowling

Lai gan pirmie eiropiešu ceļotāji, sasniedzot Amerikas kontinentu, dēvēja to par Jauno pasauli, burvji par Ameriku zināja jau krietni pirms vientiešiem (piezīme: katrai tautai ir savs apzīmējums «vientiešiem»; amerikāņi lieto vārdu «neprašas» jeb «tie, kas neprot burties»). Daudzveidīgās maģiskās pārvietošanās iespējas, tostarp uz slotas un teleportācija, nemaz nerunājot par vīzijām un priekšnojautām, ļāva pat ļoti attālām burvju kopienām uzturēt kontaktus jau sākot no viduslaikiem.

Amerikas pamatiedzīvotāju, kā arī Eiropas un Āfrikas burvju kopienas zināja viena par otras eksistenci jau krietni pirms Eiropas neprašu imigrācijas sākuma 17. gadsimtā. Burvji jau tolaik apzinājās savu kopienu daudzās līdzīgās iezīmes. Dažas ģimenes bija «burvji no galvas līdz kājām», taču burvju spējas mēdza negaidīti iedzimt arī ģimenēs, kurās līdz tam nav bijuši zināmi ne burvji, ne raganas. Burvju un parasto cilvēku vidējā attiecība visās sabiedrībās bija līdzīga, tāpat kā neprašu attieksme, neatkarīgi no to dzimšanas vietas. Amerikas indiāņu sabiedrībā dažas raganas un burvji tika uzlūkoti labvēlīgi un savas cilts ietvaros pat cildināti, ārstniecības prasmju dēļ iemantojot dziednieka reputāciju, vai tika novērtēti kā izcili mednieki. Tomēr citi savu uzskatu dēļ tika noniecināti, pamatojoties uz apgalvojumu, ka viņus apsēduši ļaunie gari.

Indiāņu leģendai par ādu mainītāju — ļaunu raganu vai burvi, kurš spēj pārvērsties par kādu dzīvnieku vien vēlas, ir reāls pamats. Leģendas izcelšanās saistāma ar indiāņiem zvēromagiem, kuri it kā esot upurējuši savus tuvākos ģimenes locekļus, lai iegūtu pārvēršanās spējas. Patiesībā, vairums zvēromagu pieņēma dzīvnieku veidolu, lai izbēgtu no vajāšanām vai, lai medītu cilts labā. Bieži vien šīs pazemojošās baumas izplatīja neprašu šamaņi, kuri paši mēdza simulēt maģiskas spējas, un baidījās no atmaskošanas.

Indiāņu burvju kopienai īpaši labi padevās dzīvnieku un augu burvestības, viņu mikstūras bija krietni izsmalcinātākas nekā eiropiešiem pazīstamās. Amerikas indiāņu burvju praktizētās maģijas uzskatāmākā atšķirība no Eiropas burvjiem bija zižļa neizmatošana.

Burvju zižļa pirmsākumi meklējami Eiropā. Zizlis piešķir burvestībai virzību, lai tās efekts būtu gan precīzāks, gan spēcīgāks, tomēr prasme radīt augstākās kvalitātes bezzižļa maģiju vienmēr tikusi uzskatīta par izcilas raganas vai burvja pazīmi. Indiāņu zvēromagu un mikstūru gatavotāju piemērs liecina, ka bezzižļa maģija var sasniegt augstu sarežģītības pakāpi, tomēr buršanās un pārvēršanas bez zižļa var būt ļoti grūti īstenojamas.

17. gadsimts un vēlāk

By J.K. Rowling

Līdz ar Eiropas neprašu izceļošanu uz Jauno pasauli, arvien vairāk raganu un burvju no Eiropas pārcēlās uz dzīvi Amerikā. Tāpat kā viņu laikabiedriem neprašām, arī burvjiem bija atšķirīgi iemesli pamest savu dzimto zemi. Dažus vienkārši urdīja piedzīvojumu kāre, taču pārsvarā viņi no kaut kā bēga: dažs no neprašu vajāšanām, dažs muka no citām raganām vai burvjiem, bet dažs labs — arī no burvju varas pārstāvjiem. Pēdējie minētie centās augošajā ieceļotāju vilnī iejukt starp neprašām, vai slēpās pie indiāņu burvjiem, kuri lielākoties bija pretimnākoši un sargāja savus Eiropas brāļus.

Tomēr jau no paša sākuma bija skaidrs, ka Jaunā pasaule raganām un burvjiem būs skarbāka vide nekā Vecā pasaule. Tam pamatā bija trīs galvenie iemesli.

Pirmkārt, līdzīgi kā viņu laikabiedriem neprašām, arī burvjiem jaunajā zemē nebija tikpat kā nekādas iedzīves, izņemot tā, kuru paši sagādāja. Dzimtajā zemē viņiem atlika vien iegriezties pie vietējā aptiekāra, lai iegūtu visu nepieciešamo mikstūru pagatavošanai; šeit tiem nācās pašiem izmeklēt vajadzīgo starp nepazīstamiem burvju augiem. Tolaik nebija arī kārtīgu zižļu meistaru, bet Ilvermornijas Raganības un burvestību skola, kas kādudien ierindojās starp ievērojamākajām burvju institūcijām pasaulē, tobrīd bija vien rupji tēsta akmens būda, kurā divi skolotāji apmācīja divus skolēnus.

Otrkārt, salīdzinājumā ar tā laika neprašu uzvedību, burvju mītnes zemju vientiešu sabiedrība izskatījās krietni pievilcīgāka. Imigranti ne tikai uzsāka karu ar Amerikas pamatiedzīvotājiem, kas bija liels trieciens burvju kopienas vienotībai, savu reliģisko uzskatu dēļ viņi bija arī ārkārtīgi neiecietīgi pret jebkāda veida burvestībām. Uz mazāko aizdomu pamata puritāņi ar prieku apsūdzēja viens otru okultismā, un Jaunās pasaules raganu un burvju bailes no viņiem bija gluži pamatotas.

Pēdējā un, iespējams, bīstamākā problēma, ar kuru saskārās Ziemeļamerikā ieceļojušie burvji, bija skrāpji. Tā kā Amerikas burvju kopiena bija neliela, izkliedēta un noslēpumaina, tai vēl nebija savu tiesībaizsardzības mehānismu. Radušos vakuumu aizpildīja dažādu tautību negodīgu burvju algotņu banda, šausmas iedvesošs brutāls grupējums, kas apņēmīgi izrēķinājās ne vien ar noziedzniekiem, bet arī ar katru, kam varēja būt kāds mazumiņš zelta pie dvēseles. Ar laiku skrāpji kļuva vēl zemiskāki. Tālu prom no savu izcelsmes zemju burvju valdību jurisdikcijas, daudzi ļāvās nepamatotai varaskārei un nežēlībai, kam nebija nekāda sakara ar noziedzības apkarošanu. Šiem skrāpjiem baudu sagādāja asinsizliešana un spīdzināšana, un daži gāja pat tik tālu, ka nodeva varasiestādēm citus burvjus. 17. gadsimta beigās skrāpju skaits Amerikā pieauga, un ir liecības, ka viņi pat atļāvās nevainīgus neprašas uzdot par burvjiem, lai saņemtu izsolīto atlīdzību no lētticīgajiem parastajiem cilvēkiem.

Slavenās Salemas raganu tiesu prāvas, kas norisinājās laikā no 1692. līdz 1693. gadam, bija traģēdija visai burvju sabiedrībai. Burvju vēsturnieki ir vienisprātis, ka tā dēvēto puritāņu tiesnešu vidū bija vismaz divi skrāpji, kuri iedzīvojās no Amerikā pieaugošā naida pret burvjiem. Vairāki nonāvētie patiešām bija raganas, taču gluži nevainīgi noziegumos, kuros tika apsūdzēti. Citi bija parasti neprašas, kuriem nepalaimējās tik sagūstītiem vispārējās histērijas un asinskāres neprātā.

Salemai bija nozīmīga loma burvju sabiedrībā vairāku iemeslu, ne tikai traģiski zaudēto dzīvību dēļ. Tūlītējā ietekme bija tāda, ka daudzas raganas un burvji atstāja Ameriku, savukārt daudzi citi atmeta domu pārcelties uz turieni. Tas noveda pie Amerikas burvju kopienas savdabīgām atšķirībām, salīdzinājumā ar iedzīvotāju sastāvu Eiropā, Āzijā un Āfrikā. Līdz pat 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm Amerikā bija mazāks raganu un burvju īpatsvars nekā pārējos četros kontinentos. Tīrasiņu ģimenes, ar burvju laikrakstu starpniecību būdamas labi informētas par puritāņu un skrāpju aktivitātēm, reti pārcēlās uz Ameriku. Tādēļ Jaunajā pasaulē procentuāli bija daudz vairāk no neprašām cēlušos raganu un burvju nekā jebkur citur pasaulē. Lai gan šīs raganas un burvji bieži vien precējās savā starpā un dibināja jaunas burvju ģimenes, tīrasiņu ideoloģijai, kas gadsimtiem ilgi bija dominējusi Eiropā, Amerikā bija daudz mazāk sekotāju.

Iespējams, nozīmīgākās Salemas prāvu izraisītās sekas bija Amerikas Savieno Valstu Burvju kongresa dibināšana 1693. gadā, gandrīz par gadsimtu apsteidzot neprašas analogas institūcijas izveidošanā. Kongresā, kas Amerikas raganu un burvju sabiedrībā pazīstams ar saīsinājumu MACUSA (izrunā — makuza), Ziemeļamerikas burvju kopiena pirmoreiz vēsturē sanāca vienkop, lai paši radītu likumus, efektīvi iedibinot savu burvju pasauli neprašu pasaules ietvaros, kāda vienmēr ir pastāvējusi citās valstīs. MACUSA pirmais uzdevums bija tiesāt skrāpjus, kas bija nelietīgi nodevuši savējos. Tiem, kurus atzina par vainīgiem slepkavībās, burvju uzrādīšanā, spīdzināšanā, vai cita veida nežēlībā, tika piespriests nāvessods.

Vairāki rūdītākie skrāpji pamanījās izbēgt no tiesas. Būdami izsludināti starptautiskā meklēšanā, viņi uz neatgriešanos veikli iejuka neprašu sabiedrībā. Daži apprecēja neprašas un nodibināja ģimenes, kurās dzimušos burvju bērnus atsijāja, dodot priekšroku atvasēm bez burvju spējām, tādējādi turpinot palikt nepamanīti. Atriebīgie skrāpji, padzīti no burvju sabiedrības, nodeva saviem pēctečiem nelokāmu ticību burvestībām, kā arī pārliecību, ka raganas un burvji ir jāizskauž pie katras izdevības.

Amerikāņu burvju vēsturnieks Teofils Abots identificējis vairākas šādas ģimenes, kuras raksturo patiesa ticība burvestībām un dziļš naids pret tām. Iespējams, daļēji skrāpju ģimeņu pēcteču pret burvjiem vērsto uzskatu un darbību dēļ, Ziemeļamerikas neprašas apmuļķot un maldināt maģijas jautājumos, šķiet, ir grūtāk nekā vientiešus citur pasaulē. Tam visam ir bijusi arī tālejoša ietekme uz Amerikas burvju kopienas pārvaldības īstenošanu.

Rapaportas likums

By J.K. Rowling

1790 gadā MACUSA 15. prezidente Emīlija Rapaporta ieviesa likumu, kas paredzēja burvju un neprašu kopienu pilnīgu nošķirtību. Likums bija reakcija uz vienu no smagākajiem Starptautisko Slepenības statūtu pārkāpumiem, kura dēļ MACUSA saņēma pazemojošu nopēlumu no Starptautiskās Burvju konfederācijas puses. Turklāt lietu jo nopietnāku padarīja apstāklis, ka pārkāpumu bija izdarījusi ar MACUSA saistīta persona.

Īsi sakot, briesmīgajā atgadījumā bija iesaistīts prezidentes Rapaportas uzticamā Dārgumu un dragotu pārziņa dēls (dragots ir Amerikas burvju valūta un dragotu pārzinis, kā nosaukums netieši norāda, ir kaut kas līdzīgs finanšu ministram). Aristotelis Dučkoks bija mācīts vīrs, taču viņa meita Dorkasa, lai gan piemīlīga no vaiga, nebija apveltīta ar spožu prātu. Ilvermornijā viņa bija nesekmīgo vidū, un laikā, kad viņas tēvs kāpa arvien augstāk pa karjeras kāpnēm, dzīvoja mājās, ar maģiju tik pat kā nenodarbojās, un viņas domas pārsvarā bija aizņemtas ar garderobi, matu sakārtojumu un ballītēm.

Kādu dienu vietējā piknika laikā Dorkasa Dučkoka līdz ausīm iemīlējās izskatīgā neprašā vārdā Bartolomejs Kailkauls. Dorkasa nenojauta, ka Bartolomejs ir skrāpju pēctecis. Viņa ģimenē nebija burvju, taču ticība burvestībām bija dziļa un nesatricināma, tāpat kā pārliecība, ka visas raganas un burvji ir ļauni.

Aizmirsusi jebkādu piesardzību, Dorkasa nesaskatīja nekā aizdomīga Bartolomeja pieklājīgajā interesē par viņas «mazajiem trikiem». Iemīļotā it kā nevainīgo jautājumu uzvedināta, viņa atklāja gan MACUSA, gan Ilvermornijas slepenās adreses, kā arī informāciju par Starptautisko Burvju konfederāciju un visiem paņēmieniem, kurus šīs institūcijas izmanto, lai aizsargātu un saglabātu noslēgtu burvju kopienu.

Ieguvis no Dorkasas visu iespējamo informāciju, Bartolomejs nozaga zizli, kuru viņa pati tam bija neapdomīgi demonstrējusi, parādīja to katram avīžniekiem, kuru vien spēja uzmeklēt, tad sapulcināja vienkop bruņotus draugus un devās vajāt, un, ideālā gadījumā, nonāvēt visas raganas un burvjus tuvējā apkaimē. Pēcāk Bartolomejs nodrukāja skrejlapas ar raganu un burvju pulcēšanās vietu adresēm un nosūtīja vēstules ietekmīgiem neprašām, no kuriem daži uzskatīja par nepieciešamu izmeklēt, vai minētajās vietās patiešām notiek «netiklas slepenas orģijas».

Apņēmies atmaskot Amerikas burvjus un šīs misijas apziņas spārnots, Bartolomejs Kailkauls pārcentās un sašāva, kā pats uzskatīja, MACUSA burvju grupiņu, bet patiesībā neprašas, kas nelaimīgā kārtā tobrīd izgāja no aizdomīgā nama, kuru viņš turēja uz grauda. Par laimi, neviens nezaudēja dzīvību, un Bartolomeju arestēja un ieslodzīja cietumā par nozieguma izdarīšanu, MACUSA pat nebija nepieciešamības iejaukties. Tas bija milzīgs atvieglojums MACUSA, kas centās izstrēbt putru, ko Dorkasa savā neapdomībā bija ievārījusi.

Bartolomejs bija plaši izplatījis savas skrejlapas; daži laikraksti bija ņēmuši viņu par pilnu un publicējuši Dorkasas zižļa attēlus ar parakstu, ka tas «sperot kā mūlis», ja to pavicina. MACUSA ēkai pievērstā uzmanība bija tik liela, ka viņiem nācās pārcelties uz citu mītni. Kā prezidente Rapaporta bija spiesta atzīt Starptautiskās Burvju konfederācijas publiskajā izmeklēšanā, viņa nevarot būt droša, ka katru, kam bijusi pieejama Dorkasas noplūdinātā informācija, skārusi aizmirstības burvestība. Apjomīgās noplūdes sekas bija jūtamas vēl daudzus gadus.

Lai gan daudzi burvju kopienas pārstāvji uzstāja, ka Dorkasa pelnījusi mūža ieslodzījumu vai pat nāvessodu, cietumā viņa pavadīja tikai gadu. Dziļi pazemota un garīgi salauzta viņa atgriezās jau gluži citā burvju sabiedrībā un sava mūža beigas pavadīja pilnīgā vientulībā — viņas vienīgie draugi bija spogulis un papagailis.

Dorkasas neapdomība noveda pie Rapaportas likuma ieviešanas. Rapaportas likums noteica neprašu un burvju kopienu pilnīgu segregāciju. Burvjiem vairs nebija atļauts draudzēties vai precēties ar neprašām. Sodi par brāļošanos ar neprašām bija bargi. Komunikācija ar neprašām bija pieļaujama vien tik, cik nepieciešams sadzīvē.

Rapaportas likums vēl vairāk nostiprināja Amerikas un Eiropas burvju kopienu kultūras atšķirības. Vecajā pasaulē vienmēr bija pastāvējusi sava veida slepena sadarbība un saziņa starp neprašu valdībām un viņu kolēģiem burvju sabiedrībā. Amerikā MACUSA darbojās pilnīgi neatkarīgi no neprašu valdības. Eiropā raganas un burvji precējās un draudzējās ar neprašām; Amerikā neprašas arvien vairāk tika uzlūkoti kā ienaidnieki. Īsāk sakot, Rapaportas likums Amerikas burvju kopienu, kura jau tā saskārās ar neprašu sabiedrības pastiprinātu aizdomīgumu, ieveda vēl dziļāk pagrīdē.

Amerikas burvji 20. gadsimta 20. gados

By J.K. Rowling

Amerikas burvjiem bija sava loma Pirmajā pasaules karā (1914 — 1918), lai gan lielum lielais vairākums viņu neprašu līdzpilsoņu pat nenojauta par burvju ieguldījumu. Tā kā burvju grupējumi cīnījās arī otrā pusē, viņu pūliņi nebija izšķirīgi, tomēr viņi izcīnīja daudzas uzvaras, mazinot upuru skaitu, un uzveicot savus pretiniekus burvjus.

Šie kopīgi centieni tomēr nemīkstināja MACUSA nostāju neprašu un burvju brāļošanās jautājumā, un Rapaportas likums palika negrozīts. 20. gadsimta 20. gados Amerikas burvji jau bija pieraduši dzīvot lielākas slepenības apstākļos nekā viņu Eiropas laikabiedri, un izraudzījās draugus tikai un vienīgi no savām aprindām.

Atmiņas par Dorkasas Dučkokas briesmīgo nodarījumu, pārkāpjot Slepenības statūtus, turpināja dzīvot burvju sarunvalodā, kur vārds «Dorkasa» bija apzīmējums muļķim vai neaptēstam cilvēkam. MACUSA joprojām piemēroja bargus sodus Starptautisko Slepenības statūtu pārkāpējiem. Turklāt pret tādām parādībām kā spoki, poltergeisti un fantastiskās būtnes MACUSA attiecās ar lielāku neiecietību nekā tai līdzīgās institūcijas Eiropā, jo pastāvēja risks, ka šīs radības un gari varētu neprašās radīt aizdomas par burvju pasaules eksistenci.

Pēc Lielās sniega cilvēka sacelšanās 1892. gadā (sīkāku informāciju meklējiet Ortisa O’Flahertija populārajā grāmatā «Lielpēža pēdējā cīņa»), MACUSA jau piekto reizi savas pastāvēšanas vēsturē mainīja mītnes vietu, pārceļoties no Vašingtonas uz Ņujorku, kur tā palika līdz pat 20. gadsimta 20. gadu beigām. Šajā desmitgadē MACUSA prezidente bija Serafina Pikerī kundze, slavena, talantīga ragana no Savanas.

1. gadsimta 20. gadu sākumā Ilvermornijas Raganības un burvestību skola bija zēlusi un plaukusi jau vairāk nekā divus gadsimtus un tika uzskatīta par vienu no izcilākajām maģiskās izglītības iestādēm pasaulē. Pateicoties šai vispārējai izglītībai, visi burvji un raganas brīvi pārvaldīja zižļa lietošanas mākslu.

19 gadsimta beigās pieņemtā likumdošana noteica, ka katram Amerikas burvju kopienas loceklim vajadzīga «zižļa atļauja», kas tika ieviesta, lai pārraudzītu visas maģiskās darbības un identificētu pārkāpēju pēc tā zižļa. Atšķirībā no Lielbritānijas, kur Olivandu dzimtas meistari tika uzskatīti par nepārspējamiem, Ziemeļamerikas kontinentu ar zižļiem apgādāja četri izcili meistari.

Šikoba Volfa, čoktavi indiāņu cilts pēctece, kļuva atpazīstama ar saviem smalki grebtajiem zižļiem ar pērkonputna astes spalvas serdi (pērkonputns ir fēniksam līdzīgs Amerikas burvju putns). Volfas zižļi tika uzskatīti par ārkārtīgi spēcīgiem, tomēr grūti pārvaldāmiem. Īpaši tos slavēja pārvērtēji.

Johaness Džonkers, vientiešu ģimenē dzimis burvis, kura tēvs bija meistars kumožu darināšanā, kļuva par prasmīgu zižļu meistaru. Viņa zižļi bija ļoti pieprasīti un acumirklī atpazīstami, jo parasti bija inkrustēti ar perlamutru. Praksē izmēģinājis dažādas serdes, Džonkers maģiskā materiāla izvēlē deva priekšroku mežakaķes spalvai.

Tjago Kintana izraisīja ažiotāžu visā burvju pasaulē, kad tirgū ienāca viņa gludi pulētie un parasti garie zižļi, pildīti ar Ārkanzasas Vaitriveras briesmoņa mugurkaula caurspīdīgo skriemeli, un spējīgi īstenot iedarbīgas un elegantas burvestības. Bažas par briesmoņu pārmērīgu nozveju tika kliedētas, kad tika pierādīts, ka Kintana vienīgais pārzina to notveršanas mākslu; šo noslēpumu viņš rūpīgi sargāja līdz pat savai nāvei, bet kopš tā laika zižļi ar Vaitriveras briesmoņa mugurkaulu vairs netiek darināti.

Violeta Buvē, slavenā Ņūorleānas zižļu meistare, ilgus gadus atteicās atklāt kāda maģiskā materiāla serde ir viņas zižļiem, ko viņa darināja tikai no purva vilkābeles koksnes. Vēlāk noskaidrojās, ka tajos ir rugaru (Luiziānas vilkača) spalva, šis bīstamais nezvērs ar suņa galvu klaiņo Luiziānas purvos. Lai gan par Buvē zižļiem mēdza teikt, ka tie esot kā uzburti uz tumšo maģiju gluži kā vampīri uz asinīm, tomēr daudzi no Amerikas 20. gadsimta sākuma burvjiem — varoņiem devās kaujās, bruņojušies vienīgi ar Buvē zizli, un, cik zināms, tāds bijis pat prezidentei Pikerī.

Atšķirībā no neprašu valdības 20. gadsimta 20. gados, MACUSA neaizliedza raganām un burvjiem lietot alkoholu. Daudzi šīs politikas kritiķi norādīja, ka līdz ar to raganas un burvji bija pārāk uzkrītoši pilsētās, kas pilnas ar neprašām skaidrā prātā. Lai vai kā, kādā no retajiem brīžiem, kad prezidente Pikerī bijusi labā omā, viņa dzirdēta sakām, ka būt burvim Amerikā jau tā esot pārāk grūti. Par «smieklūdens» aizliegšanu — tā viņa esot teikusi administrācijas vadītājam — «nevar būt ne runas».

This is a reprint of a document from the now defunct pottermore.com site. JK Rowling reserves all rights in this document.